Darba likuma jēdziens

Izglītība:

Darba likuma jēdziens un priekšmets būtībāatšķiras no šīs zinātnes citu nozaru koncepcijas un priekšmeta un pārstāv darba attiecību kompleksu, kas ir saistīts ar darbaspēka izmantošanu nevis neatkarīgā, bet savstarpēji atkarīgā darbā. Arī šāda veida likumam ir savas tiesiskās regulēšanas metodes un principi.

Darba likuma jēdziens jāpārbauda no divām pusēm, lai noskaidrotu tā būtību un mērķi sabiedrībā: no morāles un pozitīvās.

Kā pozitīvs, tā ir tiesību normu sistēma, kas ietver darba ņēmēju tiesības un garantē viņu izpildi.

Morālā puse izpaužas faktā, ka normasdarba tiesības garantē brīvību, sociālo taisnīgumu un nodrošina cilvēktiesību īstenošanu ekonomisko un sociālo attiecību jomā darba jomā.

Morālais aspekts, kas ir daļa no darba tiesību jēdziena, nosaka, ka tiek izpildītas divas viņam raksturīgas funkcijas: sabiedrības stabilitātes nodrošināšana un sociālā aizsardzība.

Pēdējais tiek veikts, izveidojot šādukas nodrošina visu ar darbu saistīto cilvēktiesību īstenošanu (dažādas garantijas darba ņēmējiem, viņu dzīvības aizsardzība, cieņa, veselība, materiāls īpašums).

Sabiedrības stabilitāte tiek nodrošināta, saglabājot mieru sabiedrībā.

Darba likums ir savdabīgs jēdziens, jo to nevar pilnībā attiecināt ne privātajā, ne sabiedrībā. Gandrīz no brīža, kad tas parādās, tas apvieno šo divu veidu elementus.

Līdz ar sociālās apdrošināšanas tiesībām,medicīnas un citās zinātnes nozarēs, darbaspēks iekļaujas sociālajos likumos, kas ir plašāka interpretācija. Šajā sakarā darba tiesības ir tuvākas sabiedrības tiesībām. Tas tiek darīts, nosakot darba pamattiesības un garantijas valsts līmenī, kad puses noslēdz darba līgumu, galvenokārt pievēršoties likumā noteiktajām prasībām.

Darba likuma jēdziens ietver sevī unveidojot attiecības starp pusēm. Šis aspekts to atšķir no citiem zinātnes virzieniem. Attiecību realizācija notiek kolektīvā un individuālā līmenī.

Kad nākamais darbinieks paraksta darbulīgums ar viņa darba devēju, viņš iegūst tiesības ar pārstāvju ievēlētiem kolektīviem (viņi var būt arodbiedrības vai citas struktūras) pārstāvēt un aizsargāt savas intereses. Tie paši pārstāvji piedalās, kad tiek sastādīti līguma noteikumi, darba strīdi tiek atrisināti, kad darba devējs pieņem svarīgu lēmumu. Tas ir, darbinieks nav tikai ārzemnieks, viņš aktīvi sadarbojas ar komandu, pat izmantojot starpniekus. Darbinieka tiesību un interešu aizsardzība, kā arī attiecību īstenošana notiek kolektīvā un individuālā līmenī.

Turklāt darba tiesību jēdzienā ir ietvertas divu citu tiesību normu normas: procesuālās un materiālās.

Dažreiz ir priekšlikumi atšķirt no likumaprocesuāla procedūra kā atsevišķa nozare. Padziļināti izpētot šo jautājumu, kļūst skaidrs, ka šādai dalīšanai nav jēgas, un tas nav iespējams, jo darba attiecības regulējošās normas nevar atdalīt. Piemēram, pašas procedūras noraidīšanas laikā tās iemesli un atbildība (materiāls, disciplinārsods) jāuzskata tikai kompleksā.

Atsevišķas procesuālo normu daļas izveidošana arī nav jēga, jo tās papildina tikai civilprocesuālās tiesības, bet tās nevar to aizstāt.

Visticamāk, darba tiesību turpmākā attīstība notiks, apvienojot dažādas normas un mērķus vienā tiesību jomā.

</ p>
Komentāri (0)
Pievienot komentāru